Kā atkal uzticēties? Vilšanās slazds.

Vai Tu atceries savu pirmo lielo vilšanos?

Varbūt toreiz domāji, ka esi vīlies otrā cilvēkā.

Bet es Tev gribu parādīt vēl vienu pusi.

Vilšanās ļoti bieži ir tieši saistīta ar mums pašiem.

Ar to, ka mums kaut kas neizdevās.

Mēs kaut ko nesaņēmām.

Kaut ko, kas mums tajā brīdī bija ļoti vajadzīgs.

Un, ja Tu šobrīd savā dzīvē it kā esi motivēts, bet Tavas domas, sajūtas un darbības visu laiku nesakrīt, iespējams, arī Tevī vēl dzīvo kāda sena vilšanās.

Tu reiz centies kaut ko izdarīt.

Tev kaut kas bija vajadzīgs.

No sevis.

No otra cilvēka.

No dzīves.

Un Tu iespējams izdomāji, ka, ja izdarīsi konkrētu lietu, kaut kas mainīsies.

Radās ticība. Un pēc tam arī cerība.

Tās ir divas lietas, kuras mēs bieži sajaucam.

Tu ticēji, ka kaut kas ir iespējams. Un cerēji, ka tieši tā arī notiks.

Bet tad notika kaut kas pavisam cits.

Šoks.

Vilšanās.

Tavu ieceru un nākotnes paredzējumu sabrukums.

Un tieši šeit vilšanās var kļūt ļoti interesanta.

Jo, pašiem to neapzinoties, mēs varam sākt mēģināt vēlreiz.

Ne obligāti atkārtot tieši to pašu notikumu.

Bet radīt līdzīgas situācijas.

Meklēt līdzīgas sajūtas.

Atkal sajust cerību:

šoreiz man izdosies.

Mēs varam sevi motivēt.

Mudinat.

Mācīties.

Darīt vairāk.

Mainīties.

Mēģināt citādāk.

Un visu laiku domāt:

varbūt man vēl kaut kas jāizdara, lai beidzot saņemtu to, ko toreiz nesaņēmu.

Bet te ir jautājums, kuru es ļoti gribētu, lai Tu sev uzdod:

Ko Tu patiesībā vēl mēģini iegūt?

Vai tā ir kāda sajūta no pagātnes?

Kāda cilvēka uzmanība?

Mīlestība?

Klātbūtne?

Atbalsts?

Apstiprinājums, ka ar Tevi viss ir kārtībā?

Un vēl svarīgāk:

vai šodien to vispār ir iespējams iegūt tādā veidā, kā Tu toreiz cerēji?

Un vai tas ir tas, kas Tev šodien patiešām ir vajadzīgs?

Piemēram, lai šodien nopelnītu vairāk naudas, Tev nav vajadzīga lielāka mammas mīlestība vai viņas klātbūtne.

Tev vajadzīgas pavisam citas lietas.

Saprast, ko Tu radi.

Kam tas ir vajadzīgs.

Kāda ir tā vērtība.

Ko vēlies Tu.

Ko vajag cilvēkiem.

Ko Tu proti.

Kas vēl jāiemācās.

Un ko Tu esi gatavs darīt tālāk.

Tas, kas Tev kādreiz neizdevās, nav obligāti tas pats, kas Tev ir vajadzīgs šodien.

Bet prāts reizēm šīs lietas sajauc.

Un mēs gadiem varam cīnīties par kaut ko, ko patiesībā vairs nav iespējams iegūt tādā formā, kādā mums to toreiz vajadzēja.

Iespējams, toreiz neizdevās panākt, lai otrs cilvēks ierauga Tavas vajadzības.

Neizdevās panākt, lai mamma, tētis vai kāds cits atnāk.

Pamana.

Palīdz.

Izvēlas Tevi.

Un tad var rasties doma:

varbūt man vēl kaut kas bija jāizdara.

Varbūt vajadzēja būt labākam.

Gudrākam.

Stiprākam.

Centīgākam.

Varbūt vajadzēja vēlreiz.

Un vēlreiz.

Un gadiem var palikt arī vainas sajūta:

man nesanāca.

Bet varbūt patiesība ir pavisam cita.

Varbūt Tu toreiz izdarīji visu, ko varēji.

Tu mēģināji parūpēties par savu vajadzību ar tiem līdzekļiem, kas Tev tajā brīdī bija.

Tu mēģināji parādīt:

ieraugi mani.

man kaut ko vajag.

Bet otra cilvēka reakcija nekad nebija pilnībā Tavā kontrolē.

Un varbūt tieši tur kaut kas ir jāatlaiž.

Ne sava vajadzība.

Ne doma, ka Tev bija tiesības to gribēt.

Bet mēģinājums vēl šodien iegūt to, ko toreiz neizdevās iegūt.

Jo tas, kas Tev vajadzīgs šodien, iespējams, ir pavisam kas cits.

Ieraudzīt sevi.

To, kas Tu esi.

To, ko Tu dari.

To, ko Tu radi.

To, kāda tam ir vērtība.

Un godīgi sev pajautāt:

Kas man ir vajadzīgs tagad?

Ne toreiz.

Tagad.

Gan iekšēji.

Gan praktiski.

Gan no dzīves.

Un tad vēl viens jautājums:

Kurp Tu šodien ej?

Uz priekšu — uz to, ko vēlies izveidot tagad?

Vai atpakaļ — uz vietu, kur reiz ļoti centies iegūt kaut ko, kas Tev neizdevās?

Dažreiz vilšanās mūs nemotivē iet uz priekšu.

Tā motivē vēlreiz mēģināt izlabot pagātni.